Kā top politiķis?

Jaunās konservatīvās partijas valdes loceklis Krišjānis Feldmans par reālpolitiku un ideāliem.

Jūsu vārds plašākam vēlētāju lokam nav pazīstams, bet Jaunās konservatīvās partijas sarakstā Rīgā esat ceturtais. Esat beidzis Banku augstskolu, iegūstot gan bakalaura, gan maģistra grādu, un kādu laiku strādājāt savā nozarē. Tad kļuvāt par tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jānis Bordāns šajā amatā bija no 2012. līdz 2014. gadam) padomnieku. Pastāstiet par sevi – kā tas notika?

Tā ir tāda kā tradīcija – ja studē Banku augstskolā, tad parasti jau studiju laikā sāk strādāt kādā bankā. Tā notika arī ar mani. Mana joma bija operacionālā riska vadība. Operacionālais risks ir zaudējumu rašanās varbūtība, kas saistīta ar fiziskiem vai mehāniskiem incidentiem, piemēram, ar sistēmas, darbinieku kļūdu vai iekšējo vai ārējo noziedzību. Šis darbs man patika, savā ziņā tas bija vienkārši, jo tas nozīmēja strādāt ar datoru, veikt kalkulācijas, bet ar laiku tas man tomēr sāka likties tāds kā rutīnas darbs. Man bija izveidojusies sadarbība ar bankas Drošības pārvaldi, gribēju darīt kaut ko praktisku, tāpēc pārgāju strādāt uz šo pārvaldi, ko toreiz vadīja bijušais kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs. Sapratu, kam viņš sistēmā ir gājis cauri – risinot darba jautājumus, mums nācās pārrunāt daudzas lietas –, tāpēc ļoti cienīju viņu, un viņa pieredze man daudz devusi.

Kā sākāt interesēties par politiku?

Politikā biju iesaistījies jau tad, kad studēju Banku augstskolā, – 2005. gadā iestājos “Jaunajā laikā”. Man patika, ka tobrīd partijā bija ideoloģiskā skaidrība, 2009. gadā no “Jaunā laika “saraksta pat kandidēju uz Rīgas domi. Mani neviens nepazina, bet no pēdējās, 62. vietas, tiku līdz 28. vietai. Vēlāk uzzināju, ka pēdējais piecinieks ir “ejošs”, – neviens nesvītro tos, kas sarakstā ir pēdējie. Jā, bet 2009. gadā sāku interesēties par pāriešanu uz “Pilsonisko savienību”. Tikos ar vairākiem šīs partijas cilvēkiem.

“Pilsoniskajā savienībā” tā arī neiestājāties?

Tajā laikā sapratu, ka, strādādams bankā, es sevi, savas spējas pilnībā neīstenošu. Turklāt valstī sākās krīze. Depresija, kas valdīja visapkārt, man ļoti nepatika, tā sāka atspoguļoties arī manī, tāpēc pārcēlos uz dzīvi Londonā un darīju to, kas man patika, – konsultēju tobrīd vēl nelielu IT uzņēmumu, ar prieku veicu arī tehniskos darbus, piemēram dažādu algoritmu programmēšanu, jo tehnoloģiju jautājumi man bija tuvi un saprotami. Starp citu, šobrīd šis uzņēmums ir kļuvis par vienu no lielākajām mūzikas online aģentūrām Lielbritānijā, bet toreiz tas bija mazs, kā tagad saka, start-up uzņēmums.

Londonā nejauši satiku savu vēlāko biznesa partneri starptautiskās tirdzniecības jomā no Dānijas. Liepājas ostas SEZ teritorijā bija uzņēmums, kurā viņam piederēja kapitāla daļas, un bija aizdomas, ka tā vadība nesniedz patiesu informāciju par tā stāvokli un ka nauda ir pazudusi. Toreiz kārtējo darba uzdevumu biju paveicis, bija pienākusi vasara, un es piekritu doties uz Liepāju, lai saprastu, kas ir noticis ar šo uzņēmumu. Strādādams bankā, biju sadarbojies ar policiju un dažādām tiesībsargājošajām iestādēm, tātad man šajā jomā jau bija pieredze. Liepājā atklājās, ka uzņēmums faktiski jau sen ir maksātnespējīgs, bija jāveic krīzes vadība un jāsaglabā aktīvi, dokumenti. Tās man bija kā ugunskristības. Tas bija pirmais krīzes vadības darbs, ko paveicu privātajā sektorā. Uzņēmums tika slēgts, neradot tā īpašniekiem un valdei nekādas krimināltiesiskas sekas.

Kopš tā laika nodarbojos ar konsultācijām un krīzes vadību. Man ir arī apsardzes sertifikāts, drošas braukšanas sertifikāts, programmēju dažādās valodās utt. – man patīk nestandarta situācijas un to risināšana.

Un tomēr – kāpēc interese par politiku?

Kad strādāju Liepājas ostas SEZ, man brīžiem nācās pašam kļūt arī par dzelzceļa ekspeditoru, lai tiktu pildītas līgumu saistības ar iepriekšējā uzņēmuma klientiem un kravas tiktu nosūtītas. Man bija svarīgi par katru cenu saglabāt reputāciju. Nodibināju savu ekspedīcijas uzņēmumu un tad saskāros ar “Latvijas Dzelzceļu” un kārtību, kas tajā valdīja. Sapratu, ka notiek kaut kas pavisam nelāgs. Toreiz šo uzņēmumu vēl vadīja Uģis Magonis.

Latvijā bija t. s. dzelzceļa kopējais parks – vagoni, kas pieder “Latvijas Dzelzceļam”. Ja kādam uzņēmumam bija vajadzīgi vagoni, “Latvijas Dzelzceļš” tos deva un uzņēmējs par to maksāja. Vagonu sāka trūkt, un atklājās, ka kopējais parks netiek atjaunināts, daļa vagonu ir sagriezti metāllūžņos un daudzi tiek iznomāti privātām sabiedrībām, kuras savukārt tos izdod apakšnomā. Daudziem nācās maksāt milzīgu naudu, lai tiktu pie kāda vagona. Toreiz par šo situāciju informēju Jāni Bordānu, kas tolaik bija premjera Valda Dombrovska parlamentārais sekretārs. Sagadīšanās pēc mēs bijām pazīstami profesionālajā jomā, jo viņš bija advokāts kādā lietā, kas bija saistīta ar Liepājas likvidējamo uzņēmumu.

Bet kas notika ar “Pilsonisko savienību”- tā arī neiestājāties?

Atgriežoties pie jautājuma par “Pilsonisko savienību”, jāteic, ka mana komunikācija ar partiju pārtrūka jau tad, kad atklājās, ka tiks veidota “Vienotība”. Gribēju aiziet no “Jaunā laika”, lai iestātos “Pilsoniskajā savienībā”, bet izrādījās, ka šīs partijas iet apvienošanās ceļu, un man nav, kur iet. Kādā tikšanās reizē Jānim Bordānam teicu, ka esmu kā uz salas, jo nav, kur iet, un nezinu, ko darīt. Jānis mani uzaicināja iestāties biedrībā “Demokrātiskie patrioti”, kuru bija nodibinājis kopā ar Dāvi Staltu pēc tam, kad “Pilsoniskā savienība” izšķīda “Vienotībā”. Tas bija 2011. gada vasarā. Piekritu, uzrakstīju iesniegumu, un mani uzņēma biedrībā “Demokrātiskie patrioti”.

Un tad kļuvāt par tieslietu ministra Jāņa Bordāna padomnieku?

Mēs netikāmies bieži, jo strādāju Liepājā. Arī J. Bordānam bija daudz darba. Kādu dienu biju Rīgā, iegāju biedrības birojā un uzzināju, ka Saeimā tiek balsots par Jāni Bordānu kā par tieslietu ministru. Sēdējām ap galdu, klausījāmies translāciju no Saeimas un uzzinājām, ka Jānis ir apstiprināts par ministru. Viņš mani uzaicināja par ārštata padomnieku, jo nevarēju pilnvērtīgi strādāt kā štata padomnieks, – biju vairāku uzņēmumu valdēs. Algu nesaņēmu, atteicos. Tas nebūtu godīgi pret valsti – saņemt algu par darbu, ko daru sabiedriskā kārtā. Pildīju padomnieka pienākumus informācijas tehnoloģiju jomā, biju arī kā padomnieks sadarbībā ar uzņēmējus pārstāvošajām organizācijām, jo biju un esmu arī tagad Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedrs. Faktiski biju arī padomnieks drošības jautājumos. Tas bija interesants darbs, jo redzēju, līdz kādam līmenim spēj nolaisties t. s. reālpolitika. Man toreiz vēl bija ilūzijas. Atceros, ka mēs ar Jāni gribējām rīkoties tā, kā to paredz laba prakse, tā, kā to dara eiropeiskās valstīs, bet jutāmies kā baltie zvirbuļi, jo uz mums skatījās lielām acīm un nesaprata, ko mēs gribam. Uzņēmējdarbībā biju saskāries ar prettiesiskām darbībām, ar pretdarbību, bet toreiz vēl nezināju, kāda pretestība var būt valsts pārvaldē. Man nebija ne jausmas, cik milzīgs darbs un cik daudz laika vajadzīgs, lai salauztu padomju laika domāšanu. Es nebiju “ierunājams” – korumpētajā vidē parasti atrod kādu starpnieku, kas mēģina “ierunāt” vajadzīgās lietas. Kad viņiem nekas nesanāca, daudz vairāk sajutu “aukstus” skatienus. Esmu saukts uz nopietnām sarunām kāpņu telpās, man lika saprast, ka nebūs labi. Toreiz redzēju, ka nekas nav tā, kā izskatās, – viss notika daudz melnāk un netīrāk. Biju šokēts.

Reālpolitika uzvarēja…

Tuvojās brīdis, kad maksātnespējas administratoru jautājumā varēja notikt viņiem neatgriezeniskas izmaiņas. Un tad kādu dienu pienāca īsziņa, ka ministrs, kurš tobrīd bija tiesnešu konferencē, tiek izsaukts uz TB/LNNK valdes sēdi, lai viņu izslēgtu no partijas. Tas bija pseidotiesisks risinājums – tā varēja iedarbināt koalīcijas līguma punktu –, proti, ja kāds ministrs tiek izslēgts no partijas, premjeram viņš ir jāatsauc. Visi zināja, kas patiesībā notiek. Visi. Nu varbūt Nacionālās apvienības ierindas biedri vēl tagad neko nesaprot. Naivumam nav zāļu (smejas). Premjers kavējās ar šī koalīcijas līguma izpildi. Mēnesi pēc ministra izslēgšanas no partijas sabruka “Maxima”, Valdis Dombrovskis atkāpās, tādējādi demisionēja arī Ministru kabinets.

Publiskajā telpā tika apgalvots, ka partija izslēdza ministru no savām rindām, jo viņš gribējis dibināt partiju.

Jānis jau sen nedarbojās biedrībā, viņš jau bija aizgājis no tās valdes. Sākotnējais mērķis jau nebija pārveidot biedrību par partiju. Bija aktīvi cilvēki, kas šo procesu virzīja. Es biju it kā pa vidu – starp Bordānu, kas negrasījās biedrību pārveidot par partiju, un tiem, kuri to par katru cenu gribēja darīt un uz to raudzījās no politehnoloģiskā viedokļa. Manuprāt, turēšanās pie politehnoloģijas var sabojāt jebkuru ideju, jo tad tiek domāts tikai par reitingiem, par to, ar ko kopā ir izdevīgāk iet, u. tml., lai būtu vairāk varas, vairāk vēlētāju balsu. Reālpolitikā visizplatītākais vārds ir dīls (darījums).

To, ka es biju Bordāna ārštata padomnieks, nacionāļi nekavējoties izmantoja kā vizuālu pierādījumu tam, lai publiski paziņotu, ka Jānis Bordāns it kā dibina partiju, un apzināti noklusētu to, ka viņš jau sen nav biedrības valdē un vēlāk arī izstājās no tās.

Tomēr partija tika nodibināta, un arī Jūs tajā iestājāties.

Tuvojās 12. Saeimas vēlēšanas, un Jānis saprata, ka viņam nav, par ko vēlēt, – valstij vajadzīga normāla politiskā sistēma, kurā darbojas partijas, kam ir skaidra ideoloģija, kas nav atkarīgas no oligarhiem un kas biedru skaita ziņā ir lielas. Viņš tad nolēma dibināt Jauno konservatīvo partiju, kaut gan zināja, ka tas būs ārkārtīgi grūts ceļš. Man nebija divu domu – tas bija ilgi meklētais veids, kā padzīt sovjetisma rēgu no valsts pārvaldes, un arī korekts tiesiskais risinājums. Un tā kļuvu par partijas dibinātāju.

Partijas jēga un sūtība ir nonākt pie varas, lai tad varētu īstenot savus mērķus. Jaunā konservatīvā partija visu šo laiku ir bijusi diezgan klusa un nemanāma. Kāpēc? Partijas balsi var sadzirdēt tikai tagad. Vai ar to pietiek, lai iegūtu varu un īstenotu savus mērķus?

Kad dibinājām partiju, sapratām, ka ceļš nebūs vienkāršs un ka tas nenotiks tā, kā ar Zatlera vai Sudrabas partiju. Mēs piedalījāmies 12. Saeimas vēlēšanās, jo mums bija vajadzīga pieredze un partijai ir nepieciešams laiks, lai tā izveidotos. Tikai laikam ritot, kļūst skaidrs, ko partijas biedri patiesībā vēlas, kas viņi ir un ko spēj darīt. Atklājas sejas. Un arī pašvaldību vēlēšanas mums būs laba pieredze.

Kad 2011. gadā iestājos biedrībā un pēc tam saskāros ar manis tik daudz pieminēto reālpolitiku, man šķita, ka būs vajadzīgi kādi divdesmit gadi, lai varētu manīt šo kroplo domāšanu. Tagad, redzot, kā mainās paaudzes un kā pie mums nāk cilvēki, domāju, ka tik daudz laika tomēr nevajadzēs, lai cilvēku domāšana un rīcība mainītos.

Vai visiem, kas nāk pie jums un grib iestāties partijā, var uzticēties? Atcerieties, kas notika ar Zatlera partiju, – jau tūlīt pēc ievēlēšanas Saeimā tāds bariņš “saprata”, ka domā pavisam citādi.

Jā, drīz mēs būsim daudzskaitlīgākā partija Latvijā – rindā uz uzņemšanu ir kādi 170 cilvēki, bet mēs neuzņemam visus pēc kārtas. Ar katru runājam, katru iztaujājam, novērtējam. Dažs labs ir nonācis līdz asarām un juties aizvainots, bet tur nu nekā nevar darīt. Mēs saprotam, ka cilvēki pie mums ierodas ar dažādiem nolūkiem, – vieni grib darīt labu Latvijai, citi tikai paši sev. Tāpēc nesteidzamies. Mēs neesam nabadziņi, kuriem iztikšanu dos vara un iespējas, ko tā paver, un kuriem tāpēc tā jāiegūst tūlīt un par katru cenu.

Kādi ir Jūsu secinājumi, atskatoties uz visiem notikumiem, ko esat pieredzējis politikā kopš 2011. gada?

Esmu izgājis cauri dažādiem evolūcijas posmiem. Esmu pieredzējis tādus notikumus, kurus varētu saukt par iniciāciju nākamajā evolūcijas posmā. Tie ir brīži, kad cilvēks neatgriezeniski mainās. Varbūt uzzina to, ko vairs nekad neaizmirsīs (smejas). Katrā ziņā esmu apmierināts ar sevi, ar to, kur tagad atrodos un ko esmu paveicis, un zinu, kas man vēl jāizdara. Mums ir lieliska komanda, ko motivē nevis nauda, bet kopēji ideoloģiskie mērķi. Jebkas, ko darām, izraisa bailes vai šoku ekonomisko grupējumu pārstāvjos, un tas nozīmē, ka rīkojamies pareizi. Un saviem līdzcilvēkiem varu vēlēt tikai vienu – atbalstiet, nevis kritizējiet, dariet, nevis slinkojiet, dzīvojiet, nevis eksistējiet!

Paldies par sarunu!